"MANS MAZAIS" eksperte - INESE BĒRZIŅA
Mākslas terapeite, psihoterapeite, 4 bērnu mamma

Izliec jūtas uz papīra!
Mēdz teikt, ka reizēm jūtas ir vieglāk nevis izteikt, bet gan uzzīmēt, izdziedāt vai izdejot. Kāpēc tā? Domājams, tāpēc, ka tā vienkārši jūties brīvāk un, kas jūtas brīvs, tam vieglāk izpausties.
Zīmēšanas spēks
Kā zīmēšana un gleznošana var palīdzēt sakārtot domas, atslābināties un ļauties? Tā, ka šajos brīžos tu esi kopā pati ar sevi, ar savu radošumu, tuvāk dvēselei un būtībai. Zīmēšana ir kā ieiešanā savā iekšējā telpā, meditācija vārda plašākajā nozīmē, kontakts ar savu radošo enerģiju. „Tā ir ļaušanās procesam, spēle, izlāde, arī katarse. Piemēram, psiho-organiskā analīze (POA), ko savā praksē pārstāvu es, uzskata, ka caur tēliem un simboliem mēs varam piekļūt primārajam impulsam, kas ir mūsu primārās enerģijas nesējs. Tas ir vitāli svarīgs pilnvērtīgam, veselīgam dzīvesveidam, dzīves kvalitātei, sevis apzināšanai un savas patības veidošanai. Ikdienā daudziem no mums iznāk vairāk rūpēties par materiālām lietām – ienākumiem, nodokļiem, dzīvesvietu, bērnu apģērbšanu, ēdienu, auto lietām, kas, protams, ir nepieciešami, bet laicīgi. Tāpēc paliek jautājums – kā mēs „barojam” savu dvēseli?”, vaicā Inese Bērziņa, aicinot atcerēties bērnību.
Ar bērna prieku
Atceries, kā izdomāji uzzīmēt uz viesistabas sienas vienu puķīti, aizrāvies un pat nepamanīji, ka drīz vien jau vecākus „priecēja” vesela pļava? Vai nebija jauki „iesperties ar visām četrām” krāsās un izmālēt tās pa visu lapu (un ne tikai!)? Varbūt atceries vienkārši švīkāšanas prieku ar zilo lodīšu pildspalvu? Vai to, cik brīnumaini radās zaļa krāsa, sajaucot zilo un dzelteno? Šajos brīžos tu kļuvi par radītāju, bieži par kaut kā pavisam nebijuša radītāju, un šīs izjūtas spārnoja! „Protams, bērni zīmē un krāso ar apskaužamu vieglumu, jo ļaujas radošam procesam. Mēs, pieaugušie, mēdzam skriet notikumiem pa priekšu, satraukties par netīrām, ar krāsu notrieptām drēbēm un prātā vērpt tādas domas kā, piemēram, „ja es ņemšu melno, tātad esmu bēdīgs, labāk jāņem kāda cita krāsa!” Zīmējot un gleznojot ir iespēja paraudzīties no cita skatu punkta – kā tev veicas ar krāsu gammām, vai tev patīk tikai tīrās, spilgtās pamatkrāsas vai tomēr esi gatava arī citām – kā tu pieņem citādību savā dzīvē? Vai spēj būt spontāna? Vai labāk turies pie savas ierastās kārtības (krāsām)? Kā tu veido krāsu pasauli sev apkārt? Vai zini, kura krāsa tevi uzlādē un kura nomierina? Un tas ne vienmēr sakrīt ar stereotipiem – ka sarkana uzlādē, bet zaļa nomierina. Vai uzticies pati sev? Vai dzīvo savu dzīvi vai tomēr vairāk pakļaujies citu viedoklim/diktātam? Vai esi brīva savā izvēlē? Un te jau sākas psihoterapija....”
Grūtniecība – laiks radīšanai
Mākslas terapija un mandalas zīmēšana esot nozīmīga tieši grūtniecēm un Vai tas palīdz sagatavoties dzemdībām? Inese Bērziņa teic, ka darbs ar grūtniecēm ir īpaši nozīmīgs: „Mākslas terapija un psihoterapija var būt nozīmīga jebkuram, bet grūtniecība tomēr ir īpašs laiks katras sievietes (arī ģimenes un vīrieša) dzīvē. Tās ir krasas izmaiņas ķermenī, attiecībās, karjerā, veselībā. Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija. Pārsvarā tās ir patīkamas izmaiņas, ja viss ir labi, tomēr dažreiz ir tā – visi apkārt sajūsminās un priecājas, bet sieviete pati nevar izjust prieku, jo ir skumja, nomākta vai nobijusies, vai arī viņai gluži vienkārši ir slikti un jāvemj. Ir daudz sajūtu un jūtu, kuras ir jaunas vai nepieredzētas.” Tomēr tieši grūtniecība ir laiks, kad ir vislielākās iespējas izjust ciešu saikni ar dabu un sevi pašu. Tas ir labs laiks, lai izprastu sevi un savas dzimtas saknes, varbūt pat uzzīmētu dzimtas koku. „Tas ir laiks radīšanai šī vārda vislabākajā nozīmē!” saka mākslas terapeite. Ineses Bērziņas praksē grūtnieces vienas pašas vai kopā ar vīriem bieži zīmē dzemdību mandalu. Tas parasti ir plūstošs, meditatīvs process, kurā terapeits cenšas neiejaukties, jo galvenie šajā procesā ir sieviete, vīrietis un gaidāmais bērniņš. Zīmēšanas procesā sieviete labāk apjauš, ka pašlaik viņi ar mazulīti vēl ir vienots veselums, bet gatavojas dzīvot katrs savu dzīvi –dzemdības būs pirmais lielais pārbaudījums gan abiem kopā, gan katram atsevišķi. „Gatavībai pārtapt no sievietes par māti (arī atkārtoti) ir ļoti nozīmīga loma dzemdību procesā. Šajā pārtapšanā ietilpst sievietes gatavība ļauties dzemdību procesam, sajust bērnu nākam, būt mierīgai, stiprai un pārliecinātai. Mīlēt un ticēt, būt saskaņā ar savām domām, pārliecību un ķermeni. Saikne ar gaidāmo bērniņu kļūst ciešāka, ja māte ir saskaņā ar savu fizisko ķermeni un dvēseli – mazais to jūt!” pārliecināta Inese.
Kāpēc tieši mandala?
Varbūt var krāsot arī parastu krāsojamo grāmatiņu? Kas mandalai ir tas īpašais – vai tas ir aplis vai cita forma, kas ir pabeigta, noslēgta un tajā pašā laikā ļoti atvērta? „Protams, ka var krāsot arī grāmatiņu un pilnīgi noteikti kaut ko iegūt!” piekrīt mākslas terapeite. „Krāsojot tu vari sajust, cik stipri turi rokā zīmuli vai krītiņu – no tā būs atkarīga krāsas intensitāte, tās klājums laukumā. Tu iemācīsies formu, koncentrēsies trāpīt noteiktajā izmērā. Tomēr mandala patiešām ir īpaša un ne tikai ar formu, arī ar tās tapšanas procesu. Budismā mandalas veidošanas tradīcijas sniedzas senā pagātnē, kad mandalu kā sakrālu veidojumu izmantoja gan rituālos un iniciācijas, gan meditācijā. Mandala ir kā Visuma spogulis, vienlaikus makrokosmoss un mikrokosmoss, tās uzdevums ir saskatīt lietu patieso dabu. Vienkārši sakot – mandala veido vizuālu meditācijas sākuma punktu.” Pateicoties analītiskās psiholoģijas un arī mākslas terapijas tēvam Karlam Gustavam Jungam, mandala ir ieguvusi savu vietu arī psihoterapeitu, psihologu un mākslas terapeitu praksēs. Jungs ir licis pamatu darbam ar tēliem un simboliem, arhetipiem, ar bezapzināto, daudz pētījis pirmatnējo kultūru rituālus un strādājis arī ar savu bezapzināto psihes daļu. Viņš bija novērojis, ka mandala veicina personības integrāciju un individuācijas procesu. Jungs uzskatīja, ka mandala palīdz pret haotiskiem prāta stāvokļiem.
Lai gan mandalas mēdz būt arī kvadrātveida, trijstūrainas vai vēl citādās formās, aplis tomēr parādās visbiežāk. Arī latviešu tautas tradīcijās aplis ir nozīmīgs simbols – liela daļa tautas rituālo rotaļu vai deju notiek aplī, saulgriežos ir apaļa saulīte, apaļš kā pūpols, apaļa ola, apaļš vainags meitām, arī saktas lielākoties veidotas apaļas. Aplis ir forma, kas ir vesela, pabeigta un kaut ko nodala – piemēram, privāto no publiskā. „Interesanti, ka vārdam „vesels” latviešu valodā nozīmē gan tādu, kas ir pabeigts, gan tādu, kam nekas nekaiš. Un šis veselums ietver gan fizisku, gan garīgu veselību,” domā Inese.
Process ir vissvarīgākais
Mandalas veidošanā primārais ir process un tikai pēc tam rezultāts: „Tradicionāli mandalu velta kādam nozīmīgam notikumam, piemēram, dzemdībām. Tas ir dziļi meditatīvs, ļoti individuāls process un es savu psihoterapeita lomu šeit vairāk redzu kā pavadoni, kas ir klātesošs un nodrošina telpu, laiku un kvalitatīvu klātbūtni, lai vajadzības gadījumā spētu atbalstīt vai palīdzēt. Katrs no mums šajā pasaulē ir īpašs, ar savu likteni un dzīves pieredzi, un tikpat dažādas ir mūsu veidotās mandalas, kā arī to radīšanas process. Esmu pieredzējusi gan smalku, gaišu, ilgstošu, un klusu mandalas radīšanas procesu, gan arī ātru, zibenīgu, košu un ekspresīvu. Man personīgi mandalas veidošana ir kā „deserts”, tas ir ļoti izjusts process , noteikti juteklisks, krāsains un simbolisks. Es mandalu zīmēju tādā dvēseles stāvoklī, kad jūtos „kā saraustīta gabalos”. Tad saprotu, ka man nepieciešama vienotība, veselums, centrs, aplis un robeža. Un ļaujos procesam – bez kritikas vai novērtējuma,” stāsta terapeite.
Krāsošanas veidi – brīvi!
Krāsas jāizvēlas pēc sajūtām un tas ir viens no patīkamajiem mirkļiem mandalas veidošanā – varu izvēlēties to, ko gribu, varu darīt tā, kā gribu! „Tas ir tikai mans mākslas darbs, es esmu radītāja!” – šāda apjausma mums katrai ir vajadzīga, uzskata Inese. Truklāt pats darba process ir ļoti brīvs! Vienā reizē var gribēties košas, intensīvas krāsas, mālēt lielus laukumus, bet citā reizē izvēlēties „cakināt” mazas ripiņas vienu pie otras, pamēģināt veidot sīkas, smalkas detaļas, likt kopā neparastas krāsas. Katrai krāsai ir sava konsistence, savs raksturs katra savādāk klājas uz papīra. Krītiņi ir sausi, bet spilgti, samērā paredzami, akvarelis slapjš un caurspīdīgs, dvēselisks – tajā ir daudz ūdens elementa, bet arī visbrīnumainākās krāsu gammas. Guaša krāsas savukārt ir biezas – tās klājas dažādās dimensijās, ļoti intensīvas krāsas. Der arī citi materiāli, piemēram, sausas smiltis ir birstošas un vieglas, māls ir slapjš, auksts un stīvs – ar to var cīkstēties un ļoti labi izdusmoties!
Ko var redzēt mandalā?
Skatoties uz gatavu mandalu, var spriest daudz – par izvēlētajām krāsām, salikumiem, par krāsu intensitāti, pieskāriena stiprumu un formu daudzumu, mandalas radīšanas ilgumu utt. Pastāv vairākas metodes, kā „lasīt mandalu”, ir pat diagnosticējoša metode pēc tā, kādās daļās cilvēks sadalījis savu mandalu. Tomēr tas bieži vien nav būtiskākais – atceramies par procesu un rezultātu! Inese Bērziņa atklāj, ka cenšas nekomentēt mandalās acīmredzamo: „Man vienmēr svarīgāks ir jautājums, ar kādu mērķi cilvēks strādājis. Lielākoties mērķis ir klienta vai klientes atklāsmes, attīstība, brīvība. Protams, es mēģinu saprast konkrētā cilvēka dzīves aspektus, tomēr visā pilnībā to vislabāk izprot tikai viņa vai viņš pats un arī par savu attīstību atbild katrs pats. Es šo procesu varu tikai veicināt ar visiem man zināmajiem līdzekļiem.” Īpaši svarīgi tas kļūst ar mākslas starpniecību. „Kas vienam māksla, otram miskaste”, tas ir citāts no kādas Ineses vadītas mākslas terapijas grupas, kuras laikā dalībnieki veidoja kopīgu kolāžu bez vārdiem. Tas skaidri atainoja to, ka mēs visi esam ļoti dažādi, nākam no dažādām ģimenēm, esam piederīgi dažādām garīgajām praksēm un kultūrām, vecuma grupām, mums ir atšķirīga uztvere, dzīves gaitā uzkrātās pārliecības un vērtības. Inese dalās pieredzē: „Piemēram, manu skaisto dabas skatu, ko es tik cītīgi zīmēju, nosvīdusi un zobus sakodusi divas stundas, kāds cits var ieraudzīt kā bērnišķīgu, plakanu, naivu un neizteiksmīgu. Taču tas otrs var nezināt, ka šajā dabas skatā es esmu mēģinājusi ietvert savas ģimenes dzīves sākumu, sev nozīmīgu un mīļu vietu, kur mans nākamais vīrs lūdza manu roku. Svarīgāk par visu ir tas, ko cilvēks pats saista ar savu mākslu, ko viņš jūt, to veidojot, ko tas viņam stāsta, atgādina un simbolizē.”
PIEREDZES
Mandalā ieraudzīju sevi no malas
Oksana, divu meitu mamma:
Gaidot jaunāko, es apmeklēju mandalu zīmēšanas un psiholoģijas nodarbības. Un galvenais, ko es sapratu, ir tas, ka man mandala palīdzēja apkopot visas domas, gan labās un mierīgās, gan biedējošās un neizskaidrojamās. Sapratu, ka man var būt ļoti daudz zināšanu, vairākas izglītības, ka varu izlasīt neskaitāmus viedokļus un grāmatas, aiziet pie dažādiem ārstiem un speciālistiem, taču vienojošās domas un pārliecības man nav... Taču, kad zīmēju savu mandalu, es jutos ļoti atbrīvojusies, mani iedvesmoja sarunas ar psihologu, mūzika, krāsas... Es vienkārši zīmēju un jutu, ka galvā viss pamazām kārtojās pa plauktiņiem. Sarežģītas attiecības, nepabeigtie darbi, nesaprastās domas. Iepriekš biju baidījusies: redz, tur un tas man nav kārtībā, man ir tāda un šitāda problēma, gan jau ka „nāks ārā” tikai melnās krāsas... Bet, kad visas savas jūtas – gan bailes, gan prieku un visas pārējās – ieliku mandalā, vienotā veselumā, es ieraudzīju, ka patiesībā viss ir kārtībā! Zīmējumā atsevišķas manas dzīves problēmas „nedurās acīs” tik ļoti, kā tas notika manā prātā – kad mocījos ar vienu vai pāris uzmācīgām domām, aiz tām vairs nespēju ieraudzīt citas, nespēju paskatīties uz visu kopumā. Mandalā es šo kopumu ieraudzīju: redzēju uzzīmētas savas bailes un šaubas, bet līdzās arī mieru, mīlestību, cerību – visu kopā, un pārsteigta atklāju, ka mans zīmējums izskatās labi un harmoniski! Tas manī raisīja paļāvību un stiprināja uzticēšanos pašai sev.
Bailes ir jānosauc vārdā, lai tās atkāptos
Stāsta Zane Veitnere, divu bērnu mamma:
Es zīmēju ļoti bieži, tas man palīdz saklausīt sevi un nolikt prātu mazliet pie malas. Daudzos izšķirošos brīžos esmu ķērusies pie zīmuļiem un ļāvusies procesam. Tā notika arī mana dēla Vilhelma dzimšanas brīdī. Mazulis bija izdomājis nākt pasaulē bez īpašas steigas un krietni sabiedēja gan mani, gan vīru. Jāteic, ka dzemdēt otro bērnu man bija daudz grūtāk kā pirmo, bija ļoti daudz traucējošu jūtu un domu. Es nez' kāpēc biju iedomājusies, ka man nekas nebūs jādara, ka visu paveiks Vilhelms! Vēlāk sapratu, ka man bija bailes no sāpēm, kuras jau bija pazīstamas... Un pret bailēm dzemdībās nav zāļu – ir tikai medicīniski risinājumi, kuri mani biedēja vēl vairāk! Visi man apkārt bija uztraukušies, lai gan ļoti turējās, bet es jutu un sapratu, ka nebūs labi, ja neņemšu lietas savās rokās. Visu, ko varēju izdarīt medicīniski, biju izdarījusi, tāpēc ķēros pie zīmēšanas. Šoreiz pa rokai bija ogle. Zīmējums nāca pats no sevis. Sanāca visai reālistiska bilde, bet acīmredzami tas bija vēstījums, ko man vajadzēja sadzirdēt. Dzemdības sākās zīmējot – pirmās kontrakcijas pavadīju pie papīra ar ogli rokās. Vīrs sēdēja blakus un vēroja, viņš joprojām nesaprot, kā varēju sevi tā savākt, sakoncentrēties un ļauties. Bet es zīmējot sapratu, ka man ir jāpiedalās procesā, ka viss ir pārejošs, pat sāpes – es tak' nedzemdēšu gadu, bet gan pāris stundas, un es neesmu viena, ar mani ir vīrs, dēls, vecmāte. Bailes ir jānosauc vārdā, lai tās atkāptos. Un reizēm pietiek tās attēlot. Vilhelms piedzima stundas laikā. Caur zīmējumu es saslēdzu savu prātu un zemapziņu. Es ticu, ka cilvēks savā būtībā ir sena būtne, un mums ir zemapziņas informācija, kas palīdz mums brīžos, kad prātā ir iestājies “bloks”. Caur meditācijām, pārdomām, zīmēšanu var šo informāciju sasniegt. Sievietes grūtniecības laikā mēdz būt ļoti emocionālas, jūtīgas un neizskaidrojamas. Tāpēc tieši šajā laikā sievietei vajadzētu atrast veidu, kā nonākt ar visām šīm emocijām saskaņā un atrast sevī mieru. Zīmēšana ir viens no veidiem, kā izlādēt savas emocijas.