Žurnāls "TAKA"

Mūsu sejas mēdz rotāt dažāda rakstura un izskata maskas. Lielākoties tās uzliekam pašrocīgi, bet reizēm ekskluzīvo iespēju piešķiram arī citiem. Dzīvojot šādā mākslīgi radītā ilūzijā, saikne ar sevi sarūk, mēs pazūdam tulkojumā un jūtamies pilnībā iztukšoti. Melošana sev un uzdošanās par to, kas neesam, neattaisnojas. Kā rast ceļu atpakaļ un sadzirdēt savu iekšējo balsi?
Kad prātā viens vienīgs haoss, laiks uzticēties kam smalkākam – mūsu dvēseles dzīlēm. Tādos brīžos mākslas terapeite INESE BĒRZIŅA aicina atmodināt sevī mītošo bērnu, ļaujoties sajūtām un ar prātu nekontrolētām ķermeniskām izpausmēm, priekšplānā izvirzot simbolus, krāsas un bezapziņā esošo informācijas slāni. Lai runā gars un tajā notiekošie procesi!
Vai māksla patiešām spēj dziedināt? Un kur meklējami mākslas terapijas pirmsākumi?
– Terapeitiskos nolūkos māksla lietota jau ļoti sen. Lai arī mākslas būtība paliek neskarta, tomēr nosaukumi, izpausmes un izvirzītie mērķi periodiski mainās. Pēc maniem pētījumiem – senākie atradumi, kas liecina par mākslas izmantošanu rituālos, ir akmens laikmeta alu zīmējumi, apmēram 100 līdz 120 000 gadus seni. Tie ir vairāk kā 8 000 okera gabalu, kas atrasti Dienvidāfrikas Blombos alā. Senie cilvēki izmantoja dabas krāsas un materiālus – okeru, kaulus un gliemežnīcas, lai tajās gravētu un simbolu veidā atainotu savas domas, rakstus, krāsu asociācijas, kā arī dažādus rituālus, piemēram, apbedīšanu. Cilvēki mijiedarbojās un juta spēcīgu un ciešu saikni ar dabu un Visumu. Visā pasaulē, ejot cauri laikmetiem, var novērot mākslinieciskus simbolus, kas atstāti nākamajām paaudzēm. Tam kā labs piemērs – Ēģiptes piramīdas. Arī Rietumaustrālijas apgabalā Kimberley atrastā akmens māksla veidota 20 000 gadus atpakaļ. Tai raksturīgi simboliski apģērbi un dinamiskas kustības. Senos laikos šādas mākslas izpausmes bija kā dabiska dzīves sastāvdaļa, pietika ar akmeni un okeru. Mūsdienās ar to ir par maz – tagad lielākoties nepieciešams audekls, papīrs, krāsas, elektrība, dators un dažādas instalācijas, lai izpaustos.
Māksla ļoti veiksmīgi kalpo kā pašizziņas, personiskās izaugsmes un terapeitisku mērķu realizēšanas līdzeklis, tādējādi padarot bezapzināto pasauli vairāk apzinātu. Aktualizējot māksliniecisko potenciālu un izmantojot tēlus, zīmes un simbolus, mēs daudz intensīvāk pietuvojamies savām dvēseles dzīlēm un esam kontaktā ar radošo enerģiju. Māksla atraisa jūtas. Tā aizkustina, sadusmo, apbēdina, iepriecina, aizkaitina. Tā ir dvēseles valoda. Tomēr nevar noliegt, ka mākslas radīšanas mērķi mēdz atšķirties. Jau iepriekš minēju, ka māksla var strādāt kā līdzeklis, lai pietuvotos bezapziņās dzīlēm (šāda tipa mākslas darbi ir visai privāti, tāpēc no sabiedrības acīm visbiežāk tiek slēpti). Taču reizēm māksla tiek radīta ar vairāk uz āru vērstu mērķi – lai raisītu cilvēkos noteiktas domas un emocijas, sabiedrības interesi un ažiotāžu.
– Kā un kad nozares speciālisti nonāca pie apziņas, ka mākslas terapiju var izmantot pavisam oficiāli – veselības aprūpes jomā?
– Senās tautas un primitīvās kultūras jau no aizvēsturiskiem laikiem likušas pamatus mūsdienu apziņas izpētei. Laika gaitā daudzi pētnieki pat lēmuši par labu ilglaicīgai dzīvošanai kopā ar primitīvām tautām mežonīgos apstākļos, lai tikai gūtu lielāku ieskatu psihes dziļākajos slāņos. Arī analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs pētīja senās, primitīvās kultūras un tur atrodamos simbolus. Bet šobrīd lietoto apzīmējumu mākslas terapija ieguva 20. gadsmita vidū, kad šo metodi sāka pielietot dažādos veselības aprūpes centros – Anglijā un ASV. Līdz tam ir bijuši tikai mēģinājumi iekļaut mākslas nozari terapeitiskos vai vismaz veselību veicinošos pasākumos. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids strādāja ar tēliem un sapņiem, bet K. G. Jungs savā profesionālajā darbībā analizēja mākslas radīšanu procesu, lai piekļūtu psihes bezapzinātajiem slāņiem – tēliem, simboliem un arhetipiem. Viņš ļoti lielu vērību piegrieza spontānas tēlu radīšanas subjektīvajai realitātei, kā arī uzskatīja, ka bezapziņa var tikt sasniegta un izpausta tikai simbolu veidā.
– Vai mākslas terapija un mākslas psihoterapija atšķiras?
– Mākslas terapija, kur vizuāli plastiskā māksla un radošie procesi tiek izmantoti ar terapeitisku ievirzi, ir mērķēta, lai atbalstītu, uzlabotu un uzturētu dažāda vecuma klientu psihosociālo, fizisko, kognitīvo un garīgo veselību, kā arī veicinātu viņu personīgo izaugsmi. Mākslas terapeiti ir speciālisti, kas mērķtiecīgi izmanto īpašas, mākslā balstītas pieejas, strādājot ar bērniem, pieaugušajiem, grupām un ģimenēm. Runājot par mākslas psihoterapiju – atšķirība ir tajā, ka šīs attiecības noteikti būs ilglaicīgas, ietverot radīto tēlu, simbolu un zīmju analizēšanu kā līdzekļus terapijas mērķu sasniegšanai. Tas būs dziļāks process. Māksla māca komunicēt, gūt atklāsmes un skaidrojumus simbolu veidā.
– Kas ar klientu tīri praktiski notiek mākslas terapeita kabinetā?
– Jungs 1931. gadā rakstīja: „Bet kāpēc es iedrošinu pacientus noteiktā stadijā izteikt sevi ar otas, zīmuļa vai pildspalvas palīdzību? (…) Vispirms pacients liek uz papīra to, kas atnācis pie viņa fantāzijās, tādā veidā aktivizējot apzinātu darbību. Viņš ne tikai runā par šīm fantāzijām un asociācijām, bet arī dara kaut ko ar tām. Pacienta aizraušanās ar fantazēšanu palielina tās ietekmi uz viņu. Vēl jo vairāk – centieni piešķirt tēlam vizuālu formu pastiprina aspektu izpēti. Tādā veidā var būt pilnībā pieredzēta tā ietekme.” Pēc Junga sekotāju uzskatiem, mākslas terapijas uzdevums ir sniegt pacientam vajadzīgos materiālus, nomierinošu klātbūtni un atzinīgu novērtējumu viņa pašizteiksmei. Tā ir metode, kas savieno apziņas un bezapziņas prāta daļas, tādējādi bagātinot personību un palielinot indivīda iespējas. Šīs prāta daļas mēs varam savienot ar nolūku, ja ļaujam izpausties emocijām, nekontrolējot un neļaujot tām sevi pārņemt vai iebiedēt. Mākslas terapeita kabinetā pacients tiek iedrošināts likt krāsas uz papīra. Ir pārsteidzoši redzēt, cik ātri mainās kricelējumi, kad terapeits un pats pacients tos sāk atpazīt. Ap to, kas ir uzzīmēts, plūst idejas, un iztēles fragmenti savienojas un veido zīmējuma nozīmi un jēgu.
– Sakiet, Inese, kā līdz mākslas terapijai nonācāt jūs pati?
– Ceļš bija samērā garš, lai gan mākslas izpausmes mani ir pavadījušas visu līdzšinējo dzīvi. Vidusskolas gados mazliet aizrāvos ar teatrālo mākslu. Tautas deju ietvaros savā laikā esmu lēkājusi arī pa operas skatuvi. Toties vizuālā māksla, manuprāt, ir vienkārši fascinējoša. Pačukstēšu, ka esmu radījusi arī mazu gleznu kolekciju. Diemžēl nerealizēju savu sapni par mākslas vēstures studijām. Taču vislabākie skolotāji ir bijuši un ir mani 4 brīnišķīgie bērni, kuri spēja manī atmodināt izpratni par mākslas patieso būtību un tās īsteno pielietošanu.
Atmodas laikā sāku intensīvi interesēties par alternatīvo pedagoģiju, jo vēlējos redzēt savus bērnus izaugam brīvus, dvēseliskus, atbildīgus un spriestspējīgus. Tā nonācu līdz Valdorfpedagoģijai un Antroposofijai. Mans vecākais dēls pat bija viens no pirmajiem Valdorfa bērnudārza absolventiem. Toreiz ar baltu skaudību sekoju līdzi, kā mazuļi jau bērnudārza vecumā glezno, ada un izšuj. Māksla ļoti organiski ieaudās cilvēka dzīvē. Ar apbrīnu vēroju šīs dvēseles izpausmes – kā bērni glezno, muzicē un izteiksmīgi kustās. Iespaidojoties no redzētā un izjustā, nonācu pie vienas no galvenajām atziņām savā dzīvē – es savu dzīvi veidošu ar gara un dvēseles klātbūtni, turklāt rādīšu šo piemēru arī bērniem un citiem tuviniekiem. Antroposofijas skatījums uz pasauli sākotnēji šķita ļoti ēterisks un garīgs, bet pamazām, 20 gadu laikā, šī mācība ļoti plūstoši un veiksmīgi iekļāvās visās manās dzīves jomās. Esmu pārliecinājusies, ka antroposofiski orientētās garazinātnes pamatlicēja, austriešu filosofa Rūdolfa Šteinera idejas palīdz dzīvi veidot gaišāku, dvēseliskāku, krāsaināku un, galvenais, veselīgāku.
– Tomēr, kā mēs zinām, dzīve mūs ne tikai aplaimo, bet arī māca. Kā ir izdevies pārdzīvot kritiskos momentus?
– Tas tiesa – dzīve mani patiešām vedusi līkločiem. No augšas raugoties, tas būtu visai raibs raksts, kas savijas kopā vienā lielā audumā. Laikam ejot, es sāku apzināties, ka nevaru atdalīt bērnu problēmas no savējām, jo viņu simptomi, visticamāk, norāda uz ģimenes veselību – attiecībām, savstarpējām jūtām un stresu. Tas patiešām bija būtiski. Vecāko bērnu slimības skaidri norādīja, ka viņi šajā ģimenē nespēj izaugt veseli un laimīgi. Nācās meklēt iemeslus. Atzīt sevī agresiju, bēdas un kaunu nepavisam nav viegli, taču ļoti veselīgi un atbrīvojoši. Tā es nonācu līdz psiholoģijas studijām – ar domu būt par organizāciju psihologu. Nolēmu, ka par psihoterapeitu noteikti nekļūšu. Tagad uzskatu, ka tā bija izlikšanās, izvairīšanās un sevis mānīšana. Šajā laikā izjuka mana pirmā laulība. Biju izmisusi, bet turpināju izlikties, ka ar mani viss ir kārtībā, jo baidījos no nosodījuma un darba zaudējuma, ko beigu beigās arī saņēmu. Tā bija visīstākā krīze – gada laikā no ministra kundzes biju kļuvusi par bezdarbnieci, bez vīra blakus un ar diviem bērniem. Tas bija īstais brīdis, lai pārvērtētu savu dzīvi.
Dienā, kad man uzteica darbu, es aizgāju ciemos pie labas draudzenes, kurai bija mazs bērniņš. Tajā brīdī, kad viņa iedeva mazo paauklēt, mani kā zibens spēriens pārsteidza atklāsme – lūk, te ir īstā dzīve, nevis birojā, kur es tikai vairoju kāda mantību! Rezultātā sāku arvien vairāk pievērsties mākslas terapijai un psihoterapijai, kā arī novērtēt iespēju mainīt savu dzīvi. Aktualizējās jautājumi – kur es esmu? Kas es esmu? Vai es izpildu citu uzspiestas lomas, vai veidoju pati savu dzīvi? Nebija viegli atzīt bezspēcību, bezdarbību, savas lomas un statusu. Bet pamazām sāku pievērsties un darīt to, kas man patīk, kur jūtos labi un kur mana enerģija plūst brīvi. Bezdarbnieces statusu izmantoju kā izaugsmes mācību atvaļinājumu – mācījos baudīt sauli, vēju, ezeru, savu dzīvi.
– Vai ar mākslas palīdzību spējāt palīdzēt arī pati sev?
– Mākslas terapiju mīlu un praktizēju, jo tas ir veids, kā bez vārdiem pieskarties dvēselē notiekošajam. Reizēm vārdos nemaz nav iespējams ietvert to, ko var izteikt tēlu un simbolu valodā. Kad atrados šķiršanās procesā un piedzīvoju spēcīgas dvēseliskas sāpes, es sāku spontāni mālēt – man visi papīri likās par mazu, visas otas par smalku un krāsas par šķidru. Ņēmu vislielāko otu, milzīgu papīra loksni un ziedu biezus krāsu laukumus – vienu pāri otram, lai sajaucas. Visvairāk man vajadzēja šo šķiešanas procesu. Mani fascinēja krāsu mijiedarbība, cik neparastas veidojās kombinācijas. Tā izpaudās mans dvēseles sauciens jeb kauciens. Tas bija veids, kā izlikt uz āru pāri plūstošās emocijas. Vienmēr esmu bijusi aktīva atbilžu meklētāja, izaugsme man ir vitāli svarīga. Tāpēc esmu attīstījusi un joprojām turpinu attīstīt spēju ieklausīties un būt saskaņā ar sevi, apkārtni, dabu, kā arī mācos būt patiesa un nemelot sev. Lai tas notiktu, ir vajadzīgi instrumenti jeb līdzekļi. Esmu arī sapratusi, ka veselība nav kas konstants un statisks. Slimības, ciešanas un grūtības mums tiek dotas, lai mēs spētu just, attīstīties un izaugt. Veselība noteikti ir tas, ko mēs ēdam, domājam, jūtam, radām un izplatām sev apkārt. Tas ir dzīvesveids, noteikts komplekts – gars, dvēsele un ķermenis. Paldies manām trim akadēmiskajā izglītībām, kuras man devušas lielu daudzumu teorētisko zināšanu, bet jāsaka godīgi – visbūtiskākās atziņas es tomēr esmu guvusi no savas dzīves pieredzes, prakses, no savu uzdevumu risināšanas – savām un bērnu slimībām, zaudējumiem, šķiroties, satiekoties ar nozīmīgiem cilvēkiem un mijiedarbojoties.
– Māksla dziedina?
– Jā, māksla spēj dziedināt. Esmu par to pārliecinājusies ne tikai uz savas ādas, bet arī pieredzē ar klientiem. Tā uzskata arī Antroposofijas piekritēji, tieši tāpēc skolās tiek integrēti tādi mākslas priekšmeti kā mūzika, eiritmija, vizuālā māksla u. c. Māksla ir izpausme, spēle, radošums, meditācija, katarse, jūtas, pārdzīvojums. Mēs savienojamies ar savu radošo pirmsākumu, enerģiju. Es lietoju vārdu „dziedināt” tā visplašākajā nozīmē, un man šis vārds ļoti patīk. Citādāk ir ar vārdu „ārstēt”. Lai gan man ir arī medicīniskā izglītība (maģistra grāds veselības aprūpē), es neesmu ārsts, tātad neārstēju. Bet mākslas terapeitam ir ļoti plašas iespējas piedalīties ārstniecības procesā. Esmu strādājusi ar cilvēkiem psihiatriskajā slimnīcā, kuriem ir garīgas saslimšanas, ar bērniem sanatorijās u. tml. Jāatzīst gan, ka nopietnākos saslimšanas gadījumos daudz efektīvāk problēmas saknei ļauj pietuvoties tieši psihoterapija.
Būtiska nozīme ir arī mūsu pašu atbildībai par savu veselību, ieinteresētībai, līdz ar to – izvēles brīvībai. Tikai mēs paši izvēlamies veidot savu veselību un esam atbildīgi par to, kādas dziedināšanas vai ārstniecības metodes izvēlamies – dabas līdzekļus, homeopātiju, psihoterapiju, ķirurģiskas iejaukšanās utt. Domāju, ka vēl arvien visai izplatīta ir attieksme – gaidīt no ārsta brīnumus. Taču ārsts dara tik, cik konkrētajā brīdī var izdarīt, izmantojot savas zināšanas un piedāvājot sev zināmos līdzekļus, pārsvarā medikamentus. Toties psihoterapeits nedod padomus, bet uzklausa un vedina cilvēku uzņemties atbildību par savu rīcību un iesaistīties problēmu risināšanas procesā.
– Pēc savas pieredzes varu teikt – māksla ļoti labi dziedina un līdzsvaro nervu sistēmu, veiksmīgi palīdz nomierināties un atslēgt prāta kontroli.
– Māksla patiešām mazina stresu, bet tikai tādā gadījumā, ja cilvēks pilnībā ļaujas procesam. Mākslinieciskās izpausmes palīdz izpaust iekšējos pārdzīvojumus un jūtas, pēc kā seko atvieglojums, jo ir atbrīvojusies enerģija. Māksla virza uz kontaktu ar sevi, savām izjūtām un to atpazīšanu, līdz ar to indivīds daudz labāk saprot un pieņem arī citu cilvēku jūtas, paaugstinās viņa emocionālās inteliģences līmenis. Esmu pieredzējusi situācijas, kad klientam ir ļoti grūti atbrīvoties un viņš vairāk koncentrējas uz to, ko uzzīmēs un kā tas izskatīsies – vai forma būs perfekta, krāsojums vienāds un kompozīcija laba. Akcentu liek uz ārējām formām, nevis iekšējiem pārdzīvojumiem. Bet arī tas pieder pie lietas, jo cilvēks ar interesi seko līdzi un analizē topošo materiālu. Tikpat nozīmīgi ir pētīt gadījumus, kad vērojama pretestība mākslas radīšanai. Maniem vienaudžiem (vecumā no 40 līdz 50 gadiem) nereti ir klātesoši kompleksi, kas saistīti ar padomju laika skolu un izpratni par personisko brīvību.
– Tā kā darbojaties arī psihoterapijas nozarē – kura no psihoterapijas metodēm jums ir vissaistošākā un kāpēc?
– Esmu psihoterapeite Psiho-organiskajā analīzē (POA). Šī psihoterapijas metode izveidota 20. gadsmita nogalē Francijā, apvienojot atsevišķus psihoanalīzes aspektus un uz ķermeni orientētās psihoterapijas elementus. Vēlos teikt milzīgu paldies saviem skolotājiem, jo esmu atradusi savam dzīvesveidam un izjūtām vistuvāko darbošanās veidu – organisku, dabisku, dvēselisku. Šī analīze ietver darbu gan ar simbolisko pasauli, tēliem un arhetipiem, gan prātu un ķermeni. POA uzskata, ka caur tēliem un simboliem mēs varam piekļūt primārajam impulsam, kas ir mūsu primārās enerģijas nesējs un ir vitāli svarīgs pilnvērtīgam, veselīgam dzīvesveidam, augstai dzīves kvalitātei, sevis apzināšanai un savas patības veidošanai. Primārā enerģija ir mūsu pamatenerģijas barotāja, tā ir radošā enerģija, kurai nav formas un ir aktualizējama un novadāma pareizā virzienā dažādos līmeņos – enerģētiski, emocionāli u. c. Tā nav ne laba, ne slikta. POA mērķis ir panākt, lai cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un tikai pēc tam iespēju robežās maina to, ko vēlas un spēj. Būtiski apzināties savas dziļākās vēlmes un vajadzības, kā arī, protams, izpaust tās – saskaņā ar reālām iekšējām un ārējām iespējām. Ja cilvēkā mīt aktīva vēlme garīgi augt un attīstīties, būt atvērtam, atklātam, ieskatīties savās dvēseles dzīlēs un ieraudzīt tur arī ēnas un citus vērtīgus kustoņus, tad Psiho-organiskā analīze var kļūt par labu ceļabiedru.
– Kā cilvēkam, kurš nolēmis vērsties pie psihoterapeita, prast izvēlēties tieši viņam visatbilstošāko psihoterapijas virzienu?
– Speciālistu pārstāvētie darbības virzieni patiešām mēdz būt ļoti dažādi. Manā skatījumā, psihoterapeita galvenais instruments jeb darbarīks ir viņa dvēsele. Par psihoterapeitu kļūst, nevis iemācās. Līdz ar to psihoterapeiti izvēlas un pārstāv savai sagatavotībai un dzīves izpratnei tuvākos modeļus. Tādējādi – uzsmeļot informāciju par psihoterapijas novirzieniem un gatavojoties uzsākt izvēlēto terapijas veidu, šo aspektu iesaku ikvienam ņemt vērā un nopietni izvērtēt.
– Kas ir medusmaize jūsu dvēselei?
– Personīgi man vienmēr bijušas tuvas K. G. Junga idejas un atziņas, viņa unikālais piegājiens, sevis paša analīze un plašie atklājumu lauki. Junga paveiktais mani patiešām fascinē! Viņu var uzskatīt par mākslas terapijas tēvu, lai gan mākslas terapijas terminu tajā laikā vēl nelietoja. Jungs savos darbos mākslinieciskās izpausmes sapludināja ar terapijas jēdzienu. Tāpat viņš padziļināti interesējās par senajiem rituāliem un austrumu tradīcijām. Pēc tam vairākus gadus pavadīja, pētot pats savas bezapziņas izpausmes, mēģinādams tās skaidrot tēlu un metaforu veidā. Interesanti, ka pievērsās arī mandalu zīmēšanai, caur kurām redzēja savu patību, kas izsaka viņa būtību. Jungaprāt – mandalu zīmējumi ir kā tāds centrālais kodols, caur kuru tiek iegūta dzīves patības izpratne. Viņš rakstīja – „…sākot zīmēt mandalas, es redzēju, ka visas takas, pa kurām es biju gājis soli pa solim, veda mani atpakaļ uz vienu punktu, proti, viduspunktu.”
Savā darbā daudz strādāju ar tēliem, zīmēm, simboliem un ķermeniskām izpausmēm. Turklāt es vēl arvien nebeidzu priecāties un sajūtu milzīgu gandarījumu, kad klients savā mākslas darbā saskata ko apslēptu, pārsteidzošu – kad ir klātesošs „ahā” moments, kas izskaidro daudzas jo daudzas sakarības viņa dzīvē. Tā vārdā ir vērts strādāt! Klientiem patīk māksla, jo ar to var spēlēties (ja, protams, ir vēlme ļauties un atbrīvoties). Esmu novērojusi, ka visvairāk patīk un aizrauj tieši pārsteiguma momenti vai negaidīti uzdevumi, kad no nekā – dažām līnijām vai krāsu pleķiem – veidojas tēls. Rezultātā mazais štrunts ir veselas kaudzes atziņu vērts. Pavērojiet, ko jūs zīmējat uz piezīmju grāmatiņu malām! (Smaida.)
– Pastāstiet ko vairāk par mandalām. Ko šis simbols – aplis – sevī nes?
– Mandala patiešām ir kas īpašs. Esmu novērojusi, ka pēdējos gados, saistībā ar sevis izzināšanas procesu, tā tiek pielietota arvien biežāk, ir pat mandalu dejas, dažādi zīmēšanas pasākumi, lekcijas, meistarklases utt. Lai gan mandalas mēdz būt arī kvadrātveida, trīsstūrainas un citās formās, aplis tomēr parādās visbiežāk. Aplis ir forma – vesela, pabeigta un tāda, kas kaut ko nodala, piemēram, privāto no publiskā. Interesanti, ka vārds „vesels” latviešu valodā nozīmē gan tādu, kas ir pabeigts, gan tādu, kam nekas nekaiš. Tātad šis veselums ietver gan fizisku, gan garīgu veselību. Budismā mandalas veidošanas tradīcijas sniedzas senā pagātnē, kad mandalu kā sakrālu veidojumu izmantoja gan rituālos un iniciācijās, gan meditācijās. Mandala palīdz saskatīt lietu patieso dabu un veido vizuālu meditācijas sākuma punktu, tā ir kā Visuma spogulis, vienlaikus – makrokosmoss un mikrokosmoss. Jungs uzskatīja, ka mandalas ir kā kriptogrammas, kas apzīmē cilvēka prāta stāvokli un veicina personības integrāciju un individuācijas procesu, kā arī palīdz pret haotiskiem prāta stāvokļiem. Man pašai mandalu zīmēšana palīdz atrast savu centru, līdzsvaru un ļauj ieskatīties dziļi dvēselē mirkļos, kad jūtos kā sarautīta gabalos.
– Arvien vairāk aktivizējas jautājums par atbilstoši izvēlētu interešu izglītību savam bērnam. Pulciņu kļūst arvien vairāk, un bieži vien lielajā piedāvājumu klāstā apjūk ne tikai vecāki, bet arī paši bērni. Sakiet – kā atrast robežu starp vecāku autoritāti un bērna radošo brīvību?
– Par vecākiem nepiedzimst. Un tā nav profesija, kuru apgūst kādā noteiktā mācību iestādē. Tas ir izaicinājums, vienreizējs pasākums (pat ja notiek atkārtoti), īpaša misija un svētība. Visbiežāk šo prasmi (būt par vecākiem) apgūstam no saviem senčiem. Bet ko nododam tālāk mēs paši?
Radošā brīvība ir saistīta ar personisko brīvību – spēju paust savas vērtības, pārliecības, viedokli, pamatot to, izvēlēties arī netradicionālas izpausmes, spēt sadarboties ar citiem un pieņemt cita cilvēka brīvu izvēli bez nosodījuma. Esmu pārliecināta, ka radošo brīvību nevar attīstīt, savam bērnam uzspiežot: „Tagad tu iesi zīmēt, jo iemācīsies formu; tagad iesi dejot, jo iemācīsies polku; tagad iesi peldēt, jo iemācīsies nirt!”. Brīvības izjūta ir saistīta ar ļoti smalkiem iekšējiem mazā cilvēciņa dzīves modeļiem, kurus ieliekam jau agrīnās attiecībās, pārsvarā neapzināti, ar savu piemēru, nevis pamācībām un pavēlēm. Jau no pašiem pirmajiem dzīves mirkļiem bērniņš jūt mammas noskaņojumu, smaržas, krāsas, gaismas, pieskārienus. Viņš vēl nemāk izteikt savas vajadzības vārdos, bet mamma ir spējīga šīs vibrācijas uztvert. Tā veidojas pati pirmā – visspēcīgākā – saikne mūsu dzīvē. Vecākiem ir iespēja šīs attiecības veidot bagātas ar uzticību, mīlestību un atbildību (izvēles brīvībā noteikti ietilpst arī atbildība, jo mēs atbildam par to, ko izvēlamies). Tas ir vecāku pārziņā – vai viņi ar uzticēšanos ļauj bērnam veikt savas individuālās izvēles, vai arī uzspiež savu gribu. Rezultātā veidojas vai nu brīvas, neatkarīgas attiecības, vai arī tādas, kurās viens ir noteicējs (kura rokās ir vara), bet otram vienmēr jāpakļaujas. Izejot no tā – veidojas arī atbilstoša personība. Man gan jāpaskaidro – es šeit nedomāju visatļautību un bērna kundzību, tās jau ir galējības. Lai gan, jāsaga godīgi, par tām pēdējā laikā diemžēl nākas dzirdēt arvien vairāk.
– Iesakiet, kā rīkoties, lai līdz šādām galējībām nenonāktu?
– Bērnam sava vecuma robežās jādara tas, ko viņš prot un ir apguvis, kā arī jāatbild par savas rīcības sekām. Kāpēc? Jo tas viņā rada pārliecību par sevi. Piemēram – ja es izvēlos iegāzties dubļu peļķē, man ir jāpiedzīvo slapjas drēbes. Tāpat ir svarīgi ievērot ritmu un robežas – to bērni saprot labi. Viņos nedzīvo pulkstenis, bet viņi labi zina, kas kam seko, tādējādi jūtas droši. Arī dabā pastāv ritmi, mēs zinām, ka dienai sekos nakts – un tas sniedz drošības un pastāvīguma sajūtu. Bieži vien saviem bērniem sakām: „Beidz spēlēties, salasi mantas!”. Taču bērna galvenais darbs ir spēle un rotaļa. Pavērojiet bērnus viņu brīvajās izpausmēs. Cik plašs iztēles lidojums, kādi sižeta pavērsieni! Tieši tad, kad netraucējam un ļaujam bērnam ieiet savā pasaulītē un neizjaucam to, mēs viņā ieliekam radošas personības pamatus. Un tam vajag laiku, kura vecākiem diemžēl lielākoties nav. Bērniem gan vienmēr visam pietiek laika – gan bizbizmārītei, žagariņam, dubļiem, kļavu lapai utt.
Mākslas terapeites Ineses Bērziņas ieteikums:
Izslēdziet visas ierīces, iededziet sveces, sameklējiet savu veco, apputējošo vijoli vai flautu, noslaukiet klavierēm taustiņus un aprunājieties ar tām…, vai arī aizņemieties no bērniem zīmēšanas albūmu, krītiņus vai guašas, apsēdieties savā iemīļotākajā vietā un ieklausieties paši sevī. Kādā krāsā ir jūsu noskaņojums? Ļaujiet rokai ņemt to krāsu, ko gribas un dejot pa lapu… Bērni jūs noteikti sapratīs!