«Ja mēs domājam par saviem pirmajiem 3 dzīves gadiem, pirms pasaule palika par verbālu izpausmju vietu, tā tika iepazīta caur vizuāliem un citiem sensoriem, somatiskiem veidiem – tas ir pavediens, lai atklātu, kāpēc mūsu smadzenes par dabisku izpausmju veidu uzskata tēlu veidošanu vai tēlu atpazīšanu. Ne ātrāk kā apmēram 3 gadu vecumā, kad sāk funkcionēt centrālais nervs (corpus callosum), kas savieno abas smadzeņu puslodes, tās var sākt komunicēšanu savā starpā. Valodas apguve sāk piešķirt vārdus emocionālajai pasaulei, kuru mēs pazīstam tik intīmi tuvu jau sākot no pašas dzimšanas. Mūsu somatiskajai, kinestētiskajai, audiālajai un vizuālajai pasaulei tagad ir vārdi, bet pamata zināšanas par attiecībām un drošības izjūtu jau pamatīgi iesakņojušies prāta dziļumos un paliek par ķermeņa zināšanām visu atlikušo mūžu», tā rakstīja Dž. Boulbijs, bāziskās pieķeršanās teorijas autors.(Bowlby, 1969)
. Vizualizēšana ir pieņemts, parasts veids kā izzināt pasauli, tomēr sabiedrība dod priekšroku vārda vērtībai vairāk nekā tēliem un cilvēkiem piemīt tendence neņemt vērā informāciju, kas nav racionāla un izskaidrojama. Spēja vispirms izzināt attiecības un apkārtni bez vārdiem un vēlāk nosaukt mūsu iekšējos tēlus, liek mums kļūt par interaktīviem cilvēkiem. «Mēs esam vienīgie primāti, kuri saprot vai ir spējīgi izteikt to, ka iekšējā pasaule ir tikpat svarīga kā ārējā». (Riley, 2004, 184) K.G. Jungs uzskatīja, ka bezapziņa var tikt sasniegta un izpausta tikai simbolos un šī iemesla pēc individuācijas process nedarbojas bez simbola. Neviens cits no psiholoģijas dižgariem nevērsās pie savas iekšējās dzīves caur tēliem. Junga idejas labāk var izprast, saprotot cik daudz vērtības viņš piegrieza spontānas tēlu radīšanas subjektīvajai realitātei. (Edwards, 2002)
Freids uztvēra sapņus, fantāzijas vai bezapziņas faktoru kā attēlu saliktai bildei (‘puzlim’), kas jāatrisina un jāizskaidro, kamēr Jungs mēģināja uztvert bezapziņas tēlus kā vienības pašas par sevi. Šajā darbā viņš atklāja tēlus daudzos aspektos, ieskaitot psiholoģiskos un kulturālos. Junga veids ir atvērts, hermeneitisks interpretācijas veids, kuram pietrūkst Freida metodes elegances un ekonomijas, bet tas piedāvā jaunu veidu kā izprast iekšējo pieredzi. (pēc Wilson, 2001)
Jungs 1931. gadā rakstīja: «Bet kāpēc es iedrošinu pacientus noteiktā stadijā izteikt sevi ar otas, zīmuļa vai pildspalvas palīdzību? .. Vispirms (pacients) liek uz papīra to, kas atnācis pie viņa fantāzijās un tādā veidā dod tam apzinātu darbību. Viņš ne tikai runā par to, bet arī dara kaut ko ar to. Runājot psiholoģiskā valodā, viena lieta ir interesanti runāt ar ārstu reizi nedēļā – rezultāts tam ‘karājas’ kaut kur gaisā – bet cita lieta ir stundām cīnīties ar nepaklausīgām krāsām un otām un galu galā izgatavot kaut ko, kura šķietamā vērtība ir pilnībā bezjēdzīga. Ja šī fantāzija patiešām bija nejēdzīga, tad piepūle to uzgleznot būtu tik kaitinoša, ka viņš knapi varētu izpildīt šo uzdevumu atkārtoti. Bet tā kā viņa fantāzija nešķiet viņam pilnīgi bezjēdzīga, viņa aizraušanās ar to palielina tās ietekmi uz viņu. Vēl jo vairāk, centieni piešķirt tēlam vizuālu formu pastiprina tā visu aspektu izpēti un tādā veidā var būt pilnībāpieredzēta tāietekme». (Jung, 1966, 16)
Jungs uzskatīja, ka pacients veido attiecības ar savu neapzināto tēlu. Viņš rakstīja, ka ne tikai tēla pilnīga izpaušana ir tas, kas nepieciešams. Vēl ir vajadzīga tēlu intelektuāla un emocionāla izpratne: tiem jābūt apziņā integrētiem, saprotamiem, arī morāli asimilētam. (Jung, 1966)
. Jungs piedēvēja simboliskiem notikumiem un tēliem kolektīvo izcelsmi un pievienoja dziļu garīgu nozīmi tam, kas nāk no dziļiem bezapziņas avotiem. (Jung, 1969) Lai gan Jungs apgalvoja, ka piekrīt Freida modelim par personīgo bezapziņu, tā konteksts un funkcijas stipri mainījās ar pieņēmumu, ka aiz katra kompleksa mīt arhetips. Junga simboliskie tēli nav pilnībā arhetipiski vai personīgi, bet ir cēlušies no tiem un veido saikni starp abiem psihes slāņiem.(pēc Wilson, 2001) Jungs ticēja, ka dziļākie zemapziņas slāņi jau iegūst struktūru cilvēkam piedzimstot ar arhetipu palīdzību, kas psiholoģiski ir paralēli bioloģiskajiem instinktiem. Līdzīgi instinktiem, arhetipi var būt apslēpti tik ilgi, kamēr tie aktivizējas ar notikumiem cilvēka dzīves pieredzē. Arhetipi piešķir noteiktu stilu pamata instinktam, līdzīgi kā noteiktas putnu sugas veido savas ligzdas atpazīstamos veidos. Arhetipu loma tiek izdzīvota ar ikdienas dzīves parasto materiālu, ieskaitot ģenētisko mantojumu un vides noteikumiem. Arhetipi darbojas caur kompleksiem, arī neapzinātiem un caur cilvēka dzīves situāciju. Arhetipi strukturē dzīves notikumus, tādus kā simbiotiskā pieķeršanās un iespējamā separācija no mātes, attiecību veidošana ar tēvu, bērnības un pusaudžu gadu pagrieziena punktus, iemīlēšanās un notikumus, kas saistīti ar piedzimšanu un nāvi. Aiz īstajiem vecākiem stāv arhetipiskās vecāku figūras, tāpat kā citas nozīmīgu cilvēku figūras, kuras arī pārklāj arhetipiskās projekcijas. Tās var izpausties laikmetīgā formā ar labdabīgām vai destruktīvām īpašībām, kas atgādina kolektīvos tēlus: dievus un dievietes, mītoloģiskos un pasaku arhetipiskos tēlus, kuri personificē afektus bezapziņā (Campbell, 1949; Jung u.c. 1964; Jung, 1968; Von Franz, 1982; Edwards, 2001).
Psihodinamiski orientētā Mākslas terapijas dibinātāja M. Naumburga uzskatīja, ka mākslas terapijas process veidots tā, ka paši svarīgākie cilvēka uzskati un pārdzīvojumi, kas rodas no bezapziņas, var drīzāk rast savas izpausmes tēlu formā, nevis vārdos. Mākslas terapijas metodes saistītas vienotā idejā, ka jebkurā cilvēkā – gan sagatavotā, gan nesagatavotā ielikta spēja projicēt savus iekšējos konfliktus vizuālā formā. Kad klienti ir spējīgi paust savu iekšējo pasauli vizuālā formā, viņi ļoti bieži ir gatavi arī to aprakstīt vārdos. (Naumburg, 1966)