Pārvarēšanas (‘kopinga’ no angļu val. coping, to cope – tikt galā) teorija attīstījusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sākot ar R.Lācarusa (R.Lazarus) darbiem, bet tās ievirzes saskatāmas jau arī Z.Freida darbos. Lācarus vairāk uzsver aktīvās, kognitīvās uz problēmu virzīto krīzes pārvarēšanas iespējas. Arī Kaplans ir devis veiksmīgas krīzes pārvarēšanas pamatievirzes, kuras sasaucas ar Lācarusa teorētiskajām nostādnēm. Tomēr mūsdienu zinātne pamatā balstās uz Stīvena E. Hobfola (Hobfall) priekšstatiem par krīzes pārvarēšanas stratēģijām. Hobfols īpašu nozīmi pievērš sociālajiem krīzes pārvarēšanas faktoriem un resursu saglabāšanas iespējām. Bet Švarcers (Schwarzer) Hobfola modelim pievieno laika aspektu un subjektīvo pārliecību.(Caplan, 1961,Lazarus,1999, Hobfall, 1989, Schwarzer, 2001, Freud, 1984)
Pārvarēšana bieži tiek saistīta ar tādiem jēdzieniem kā adaptācija, aizsardzība, pārvaldīšana, pielāgošanās, regulēšana u.tml. (Aquilera, 1990). Dažādi autori šo jēdzienu formulē nedaudz atšķirīgi, taču vispārīgā nozīmē ar to tiek saprasta indivīda spēja tikt galā tikt galā ar potenciālo stresoru (Barlett, 1998.). Būtiskākās pārvarēšanu raksturojošas iezīmes iekļautas Lācarusa un Folkmana (Lazarus and Folkman, 1988) piedāvātajā definīcijā: “Pārvarēšana ir indivīda kognitīva un uzvedības piepūle ar mērķi vadīt (samazināt līdz minimumam, reducēt, pārvaldīt vai paciest) personas un vides mijiedarbības izvirzītas iekšējās un/vai ārējas prasības, kas novērtētas kā apgrūtinošas vai pārmērīgas indivīda resursiem» (pēc Cassidy , 1999,124)
Viens no krīžu teorijas pamatlicējiem Dž. Kaplans jau minējis iespējas, kas ļaus cilvēkam tikt galā ar psiho-traumējošu notikumu: Aktīva informācijas ieguve, realitātes izpēte. Nebaidīšanās paust gan negatīvās, gan pozitīvās jūtas. Arī frustrāciju paciešana. Aktivitāte, nebaidīšanās meklēt citu cilvēku palīdzību. Problēmas sadalīšana daļās. Katras daļas atsevišķa apstrāde. Noguruma apzināšanās un novērtēšana. Dezorganizācijas tendenču apzināšanās un novērtēšana. Prasme kontrolēt situāciju paralēli vairākās jomās. Savu jūtu pieņemšana un kontrole. Vēlēšanās elastīgi mainīties. Uzticēšanās sev un citiem. Optimisms par nākotnes izredzēm. (Caplan, 1964)
Problēmas risinājuma stratēģijas var būt uz emocijām fokusēts vai uz problēmu fokusēts. Emocionāli fokusētā krīzes pārvarēšana paredz koncentrēties uz notikuma izraisītajām emocijām – dusmas, nemiers, bēdas utt. Protams, ka pirmajā laikā pēc psiho-traumējoša notikuma, tas ir pilnīgi dabiski un uzskatāms par normu. Šajā laikā cilvēki ir pārņemti ar notikušo– viņi runā par to, mēģina saprast notikušo un domā ko darīt. Bet otrs veids ir uz problēmu virzīts risinājums, kas ir atkarīgs no problēmas veida. Šo krīzes pārvarēšana veidu Lācaruss uzskata par veiksmīgāku. Galvenā alternatīva uz problēmu virzītai darbībai ir izvairīšanās vai mēģinājums mazināt emocijas, kuras rada diskomfortu Lācarus izdala šādas papildus krīzes pārvarēšana stratēģijas– konfrontācija ar izraisītāju, problēmas plānveidīgs risinājums, distancēšanās, sevis kontrolēšana, atbildības uzņemšanās par risinājumu, izvairīšanās, optimistiska pārvērtēšana, sociālā atbalsta meklēšana. (Lazarus, 1984)
Hobfols pretstatā Lācarusam uzskata, ka ar individuālistisko pieeju ir nepietiekami, lai pētītu krīzes pārvarēšana procesu. Hobfols uzskata, ka tas saistīts ar stereotipisku pieeju un atsaucas uz Rigeru, ka liela daļa pētījumu psiholoģijā balstās uz pieņēmumu, ka vesels indivīds ir tāds , kas ir nosvērts, neatkarīgs, paļaujas uz sevi, spējīgs aizstāvēt sevi un ietekmēt savu apkārtējo vidi.(pēc Hobfoll 1989)
Process dažādiem cilvēkiem var noritēt dažādi pat, ja ir vienāda veida krīzes. Šo procesu galvenokārt nosaka izraisītājs notikums, cilvēkam pieejamie personīgie, sociālie, kultūras un palīdzības dienestu pieejamie krīzes pārvarēšanas resursi. Un arī no spējas meklēt jaunus resursus, jaunu krīzes pārvarēšanamodeļu izveidošanu.
Arī Kulbergs atsaucas uz klasiskajiem Freida psiholoģiskajiem aizsargmehānismiem kā reakciju uz stresu. Populārākie aizsargmehānismi ir izstumšana, regresija, noliegšana, projekcija, racionalizācija, apspiešana, izolēšana, sublimācija, apsteigšana u.c. Kā redzams, tad šie mehānismi var būt kādestruktīvi, tākonstruktīvi.(Kulbergs, 1991)
Pārvarēt krīzi palīdz psiholoģisko aizsardzības mehānismu darbība. Konceptu psiholoģiskā aizsardzība ieviesa Zigmunds Freids, apzīmējot ar to aizsardzību pret satraukumu, kas ir iekšējs, sāpīgs, mokošs psihiskas spriedzes stāvoklis, no kura indivīds cenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, un kas viņā rodas nepārtrauktas Ego, Superego un Id cīņas rezultātā. Indivīdam, atrodoties krīzes stāvoklī, spriedze ir raksturīga un «psihiskā aizsardzība ir psihiskās pašregulācijas adaptīvs mehānisms, ar kura starpniecību notiek emocionālās spriedzes, trauksmes un diskomforta līmeņa pazemināšanās, kā arī Es tēla saglabāšana» (pēc Бурлачук, Коржова Е. 1998,64). Raksturīgi, ka psihiskās aizsardzības mehānismi sāk darboties gadījumos, kad indivīds nespēj izvērtēt diskomforta izjūtu, ne tās rašanās cēloņus. Leijs (H.Leigh) un Reizers (M.Reiser) kā svarīgākos psihiskās sfēras komponentus, kas iesaistīti psihiskās aizsardzības mehānismu funkcionēšanas nodrošināšanā, min uztveri, kas nodrošina informācijas ievadīšanu apziņā (noliegšana, aizvietošana, projekcija u.c.), atmiņu, kas saistīta ar norisēm indivīdā (regresija, intelektualizācija, racionalizācija u.c.), runu un uzvedību, kas īsteno indivīda izpausmes (sublimācija), Ego, Es, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu (regresija, identifikācija) (pēc Бурлачук, Коржова 1998). Tā kā psihiskie aizsardzības mehānismi, aizsargājot indivīda Es, šķietami samazina draudošās briesmas, tad, indivīdam atrodoties akūtas krīzes stāvoklī, tie ir pat vēlami (Kulbergs,1998), bet jāatceras, ka indivīdam, kurš «iestrēdzis» kāda psihiskās aizsardzības mehānisma pielietošanā, var būt grūtības tikt ārā no akūtas krīzes stāvokļa un pāriet uz nākošo fāzi. (Bite, Fenogenova, Mārtinsone, Maslovska, Miltuze, 2002) Par krīzes pārvarēšanas stratēģijām iespējams runāt tikai tad, kad indivīds ir jau «izdzīvojis» akūtas krīzes fāzi un nonācis izprašanas un risināšanas fāzē, kurai raksturīgi, ka pamazām zūd akūto fāžu simptomi un savdabīgā izturēšanās, indivīds no īstenības vairs neizvairās, to noliedzot, un atgriežas viņa vecie ieradumi un veidojas jauni Kaut arī šī fāze raksturojas ar skaidrāku skatījumu uz situāciju, tā tomēr tiek uzskatīta par kritisku un nestabilu. (Kulbergs,1998) Donalds Kalšeds (Kalsched) savā teorijā balstās uz objektu attiecību teoriju un īpaši D. Vinnikota idejām, kā arī uz Junga un viņa sekotāju uzskatiem. Grāmatā par sapņu tēliem un traumatisku pieredzi viņš apgalvo, ka viņa un kolēģu uzmanīga sapņu izpēte klīniskās situācijās ir ļāvusi formulēt vissvarīgāko hipotēzi, saistībā ar kuru, arhaiskās aizsardzības, kas saistītas ar traumatisko pieredzi tiek personificētas arhetipiskos dēmoniskos (ar divējādu nozīmi – tiem ir dievišķs spēks, kas ir nikns, bet dažreiz labvēlīgs, kurš iedarbojas uz cilvēku zibenīgi) tēlos. Sapņu tēli, kas saistīti ar traumatisko pieredzi, parādās kā arhaisko psihes aizsardzības darbību portrets. (Kalsched, 1996)